Kā sevi sagatavot pēkšņai traģēdijai? Toma Grēviņa emocionālie atvadu vārdi bojā gājušās Ineses Pučekas piemiņai

Toms Grēviņš, radio un TV personība:

Ar ko lai sāk?

Ar to, ka nav nekādu veidu, kā sevi sagatavot pēkšņai traģēdijai? Vai varbūt sāksim visu no sākuma?

Inese Pučeka, tāpat kā Daira Zīle, Anete Bertholde, Katrīna Cinberga un Karlis Zarins, studiju laikā nepieciešamo mediju praksi ieguva “Radio 101”, precīzāk, rokenrola tempļa ziņu pulciņā, kuru vadīja Karlis Dagilis. 

Otru tik dedzīgu un radio maģijas pārņemtu praktikantu komandu vēl būtu jāpameklē! Pēc radiostacijas beigām Inese visai drīz bija redzama “Latvijas Radio” gaiteņos un darbojās jauniešu žurnālistikas laboratorijā “39. Kabinets”, kas bija tieši saistīta ar tolaik topošo Radio Pieci. 

ATVADU FOTO GALERIJA

(googleAd)

2014. gadā Inese veidoja arī iesildīšanās video pašam pirmajam labdarības maratonam “Dod pieci” (https://www.youtube.com/watch?v=zJ9uNUD1U_4), no 2016. līdz 2021. gadam bija atbildīga gan par maratona ziedotāju apzināšanu tiešajam ēteram, gan arī katru rītu kopā ar mani un Uldi Ziediņu bija viena no trim rīta pārraides “Pieci rīti” balsīm.

Ar Uldi bijām strādājuši jau divarpus gadus, kad uzradās ticami draudi, ka paliksim drīz ēterā bez trešās dāmas balss, un tad Inese pēkšņi vienā jaukā rītā atvēra mūsu “ofisa” durvis un paziņoja, ka grib strādāt kopā ar mums. 

Neko daudz no šīs situācijas neatceros, tik zinu, ka pirmajā izbrīna mirklī viņai teicu, ka tā šis nenotiek un šis nav darbiņš, uz kuru var tā vienkārši pieteikties! 

Maijā Inese kļuva par mūsu ziņu enkuru, un absurdā teātra pulciņš “Pieci rīti” beidzot bija nokomplektējis sastāvu. Ko tik mēs ik rītu nedarījām - skatījāmies un analizējām Tvinpīku, spēlējām visādas spēles, izspēlējām mini ludziņas. 

Es pastāvīgi uzmanīgi analizēju kādus 30 amerikāņu runājošos "morningšovus" un to struktūru pirmo un vienīgo reizi Latvijas mediju vēsturē pa visiem ieviesām dabā. 

Šorīt uzliku rītu pirms precīzi deviņiem gadiem un tur Inese un Jānis Jubalts “Radio teātra” stilā spēlē Elīnu un Aleksi no “Skroderdienām Silmačos”! 

Inese, tāpat kā es, nezināja dziesmu par Maskarponi, taču no sākta gala zināja, ka "Sudden Lights" reiz būs Latvijas vispopulārākā grupa (es par džeku eksistenci uzzināju tieši no viņas). 

Inesei visvairāk garšoja Haribo gumijas lācīši un āža nadziņi (man ir aizdomas, ka tas nav īsts ēdiens un to sauc citādi, bet viņa reiz Spānijā kaut ko tādu pagaršoja un pēc tam ik reizi spīdēja, par to runājot). 

Reiz Inesi ar klausītāju palīdzību pirmdienas rītā aizsūtījām uz Mamfordu koncertu Stokholmā - nākamos rītus viņa lasīja ziņas visu LR darbinieku labākajā draudzenē “Lusijā” no prāmja Baltijas jūrā, un mēs ar Uldi priecājāmies kā mazi bērni. 

(googleAd)

Visi par šo gadījumu labi dabūjām pa kaklu, jo tā taču darīt nav pieņemts! Inese mani burtiski tiešraidē pierunāja izskriet vienu riņķi pa Ventspili, kad tur viesojāmies “rītu” turnejā, lai arī nekad iepriekš savā dzīvē nebiju skrējis. Inese bija arī gadžetu trendsetere un mani iepazīstināja ar tolaik patiešām atbaidoši skanošām pirmajām “bone conduct” austiņām. Pirms astoņiem gadiem... 

Mums divatā bija ļoti mazs piedzīvojumu klubiņš “šito mēs Uldim nekad nestāstīsim”, un jau pēc rītu fināla, kad reiz vērsos pie Ineses diezgan izmisuma pilnā situācijā, viņa mani žēlošanas vietā tik labi izlamāja no panckām un lika paraudzīties uz sevi tik precīzi no malas, kā līdz tam mirklim šķita, ka spēj izdarīt tikai miesīga māsa.

“Piecu rītu” ģimeni, kā daudzas citas ģimenes, visticamāk, nogalināja pandēmija - mēs pusotru gadu strādājām, viens otru redzot monitoros, un pie tam regulāri bija pamatotas aizdomas, ka to neviens īsti neklausījās, jo nekāda dzīve no sešiem līdz deviņiem no rīta nenotika. 

Taču katram no mums trijiem rīta radio, lai arī viena no foršākajām lietām dzīvē, nebija īstais, lielais aicinājums. Uldim bija jāspēlē trombons, man aizvien vairāk vajadzēja lielas skatuves un pastrādāt ar nedaudz nopietnāku mūziku par top 40 grāvējiem, kas uz riņķi priecēja ļaudis ik rītu, bet Inesi vienmēr sauca kalni un klintis. 

Reiz tiešajā ēterā Inese uzprasījās, lai viņai uztaisu pleilisti, ko klausīties viņas vientuļajā “Kungsleden” takas šķērsošanā, un tā nu pa gadiem beigās uztapa veselas trīs pleilistes trīs dažādiem karaļa takas etapiem. 

Ar mūziku, kas viņai patika vai man šķita, ka viņai varētu patikt. Pleilistes nevienam nedošu un nepubliskošu, bet izlasi no Ineses Kungsladen melodijām varēsiet dzirdēt otrdienas, 2. jūnija, “Grēviņa kabinetā”, LR5, 22:00.

Pēc kopīgām, gadiem ilgām mocībām nakts vidū lielākā daļa ētera rītu komandu uzreiz izšķiras, tiklīdz noslēdzies pēdējais raidījums. Ar Inesi un Uldi trijatā patiešām pēc 2021. gada 10. septembra vēl tikai reizi satikāmies labdarības maratona "Dod pieci" ietvaros, kad uz dažām stundām atkal kopīgi pamuļķojāmies... 

Nekad nepazaudējām fantastiski reto spēju saprasties starp rindiņām un no pusvārda. Dzīvs un bieži vien ļoti lieliskām muļķībām pilns palika arī mūsu pārraides WhatsApp čats, kurš mūs trijatā kopā noturēja līdz 22. maijam, kad Inese pēdējo reizi mums rakstīja no Denali. 

Kopīgi ņēmāmies par to, ka viņiem līdzi uz kalna ir jānes arī izkārnījumu tvertnes, un Uldis dikti gribēja zināt, vai līdz ar to cilvēka lielo darīšanu lietiskie pierādījumi pa dienu saulē tiek kaltēti, lai būtu vieglāka nešana…

Uldis Ziediņš piektdien pēc sešiem vakarā pirmo reizi, kopš viņu atceros, atzina, ka nezina, ko teikt. Es teicu, ka neko nevajag teikt. Vajag turpināt čatot un būt visādi kopā. Mums visiem. Vienam ar otru, citam ar citu. 

Kamēr vien esam joprojām šeit.

Mirkļus iesaldēju atmiņā, tiem blakus noliekot kultūras notikumus. Dullā Inese to vietu, kur zeme ar debesīm satiekas, sasniedza brīdī, kad skotu klasiķi “Boards Of Canada” izdeva pirmo albumu 13 gadu laikā, un tā mūzika ieskanējās teicamā “arthouse” šausmu filmā “Backrooms”. 

Gan albuma, gan filmas tematika atsvieda atmiņās atpakaļ uz kādu radio rītu, kad runājām par to, ka mākslā gana bieži tiek izmantota relativitātes teorijas interpretācija, kurā viss laiks ir vienlaicīgi kopā esoša struktūra, nevis plūstoša līnija - tas, ka cilvēks to nespēj tā uztvert, uzreiz nenozīmē, ka tās ir muļķības. 

Mūsu jestrā satikšanās ir kopā esoša struktūra un vienmēr būs pieejama ikvienam “Latvijas Radio” arhīvā. Kad paliek pavisam grūti, atliek nospiest “play”.

Ar labu nakti, Ines.

Olīvija Kairova-Lapteva

(googleAd)

Vienmēr atcerēšos to pirmo reizi, kad kā praktikante ieslīdēju jūsu trijotnes fonā. Tieši Inese bija tā, kas man pirmo reizi parādīja radio ziņu pasauli un pēc tam jau bija tas gods, ik pa laikam, sēsties viņas, zaļajā ziņu krēslā, lai aizvietotu viņu atvaļinājumos, kas, es ticu, pilnīgi noteikti bija pilni kalniem un piedzīvojumiem! 

Inese vienmēr bija prasīga, bet ja kādreiz ziņās bija kāds šķībs vārds vai greizs teikums, viņai vienmēr no sākuma pa priekšu gāja smaids! 

Inesei bija un ir skaista dvēsele, un cik skaisti, ka viņai apkārt ir un vienmēr būs tikpat skaistas dvēseles!

Patiesā un siltā piemiņā.

Agnese Vārpiņa

Jūsu rītu viss centrs bija Ineses neprātīgi foršie smiekli. Visa rīta ampelēšanās saistviela. Lai gan nebijām tā pazīstamas, bet kaut kādos sazvanos man bija iespēja viņai to pateikt, ka ļoooti patīk, un vispār jūsu trijotne bija labākais radio rītu kombo. Līdzjūtība….

Daira Zīle

Tik labi, Tom, tikai Tu vari uzrakstīt. Es arī pēc šī visa domāju par Inesi Dullā Daukas līdzībās. Viņa sasniedza horizontu, uzkāpa tik daudz kalnos, cik lielākā daļa noteikti neuzkāpj savas dzīves laikā. Tik žēl, ka viss reiz beidzas. Vismaz tajā plūstošajā fiziskajā līnijā, ko mūsu uztvere primāri saprot. Dziļa jo dziļa līdzjūtība viņas tuviniekiem. Un Tevi un Uldi man gribētos tagad dikti, dikti samīļot.

Ineta Tunēna

Paldies, mīļie Piecu rītu cilvēki! Jūs visi 3 bijāt lieliski pavadoņi uz darbu ilgus gadus. Jums kopā perfekti sanāca, katrs ar savu odziņu, un bija lieliski arī domās spēlēt Ineses ģeogrāfijas spēli (Tom, piedod, Tev tur kolosāli neveicās, Uldis Tev "ielika vienos vārtos"). Un Ineses smiekli! Tie bija tik jauki, ka vienmēr smaidīju līdzi, tik aizrautīgi, ka pilnīgi saprotams, ka smej no sirds.
Ļoti skumji klausītājiem, taču Tavu un Ulda sāpi pat aptvert nevar, Inese tiešām jums abiem bija kā māsa.
Un neviens rīta raidījums Radio5 pēc tam vairs nav tik uzrunājošs. Jūs ēterā izdzīvojāt dzīvi radoši, saistoši un ar pilnu krūti.
Lai Inesei visi debesu kalni padodas viegli!

Ļoti savdabīgā kārtā, bet es joprojām ik pa laikam atceros kā jūs mocījāt Inesi, liekot viņai skatīties visas “Star Wars” filmas vienā piegājienā. Likās, ka jūs Inesi vienmēr tā kā mazliet ķircinājāt, tieši tik daudz, lai nebūtu par daudz. Nu gluži kā ģimenē, kur sibi viens otru kacina.
Mūsu pēdējā saruna bija par to, ka Inese man rakstīja, ka pārmaiņas pēc gribētos klintīs parāpties kaut kur siltumā un vai pie manis esot aktīvi klinšu kāpēju komūna. Teicu, lai tik brauc šurp – silts ir un klintis arī, ar visu komūnu. Un vēl piebildu, ka ar viņu kopā varbūt beidzot saņemšos arī pati izmēģināt (grūti saskaitīt cik reižu Inese teica, lai pamēģinu, būs superīgi). Tā arī palikām pie tās idejas tikties Dahabā. Būs laikam tā klinšu kāpšana man jāizmēģina, Inesei par prieku.

Paldies par šo atmiņu! Es jau kādas 10 min mēģinu ko uzrakstīt, bet kā uzrakstu tā visu nodzēšu... kaut Inesi zināju tik no Pieciem rītiem, uzzinot par šo traģēdiju sāpēja ļoti! Bet atceros cik ļoti viņa mīlēja runāt par kalniem un kāpšanu tajos! Mēs varam droši teikt, ka viņa dzīvoja, nevis izdzīvoja savu dzīvi! Un viņa mūs pameta darot to, ko viņa mīlēja!!

Mārīte Pučeka

Paldies Tom un Uldi jūs bijāt viņas otrā ģimene .Katru rītu es klausījos un dzirdot viņas balsi biju pārliecināta ka ar viņu viss ir labi .Ļoti pārdzīvoju kad raidījums vairs neskanēja un nedzirdēju jūsu visu triju balsis . bieži uzdevu viņai jautājumu kā iet taviem puišiem un vienmēr viņai bija laiks atbildēt.

Kaspars Bērziņš

(googleAd)
Pieci rīti bija viens no maniem mīļākajiem cēlieniem Radio Pieci. Daudziem Pieci Rīti bija kā ģimene,kuru pazaudēji.Juties kā savējais. Bija ļoti skumji kad tam pienāca gals,bet tā tas dzīvē notiek,domāju ko jūs katrs viens bez otra darīsiet. Kad vairs no rītiem nedzirdēsi Ineses balsi ar ziņām,smiekliem par kādu joku,kad apspriedāt kopā daudz ko interesantu. Bet tā nu tas notika. 

Bet turpināju katram sekot IG arī pēc šī visa. Itīpaši Inesei,kura dalījās par to kā kāpj un pārvar visādus šķēršļus, dodās pārgājienos,trenējās un gatavojās kaut kam lielam. Un te nu ir tās atmiņas par Inesi. Kaut kur jau teicu šo,kad Senna aizgāja bojā jo darīja to kas patīk, jo daudzi riskē, jo dara to kas patīk,kaut zini ka vari neatgriezties. Ineses vairs nav,jo devās bīstamā piedzīvojumā, bet palika 

Tur kas viņai patika vislabāk,kāpt kalnos,pārvarēt grūtības. Žēl ka nesanāca,bet vismaz tagad viņa kāpj citos kalnos,bet mēs katrs viņu atceramies un vienmēr ejot paši cauri grūtībām,noteikti jaatcerās Inese,kura bija Mazs Spridzeklīts ar Lieliem mērķiem. 

Zane Mirdza Paikena

Lai arī Inesi personīgi nepazinu, regulāri jūs visus klausījos "Piecos rītos", un šķita, ka esat kļuvuši par būtisku manu ikrīta sastāvdaļu, teju par ģimenes locekļiem. Tāpēc apziāties, ka Ineses vairs nav, bija kā zaudēt draudzeni. Skaudri.
Līdzjūtība visiem viņas un pārējo traģiski bojā gājušo tuviniekiem un tiem, kas viņus tiešām pazina.

Ieva Cepliša

Inese “Piecos rītos” reiz pateica frāzi - "Labāk, lai cilvēkam sejā ir krunciņas no smiešanās nekā no dusmošanās". Viņa noteikti tā dzīvoja un es kopš to izdzirdēju arī cenšos. Tom, cieši skauju...

Zigmars Strautnieks

Pieci Rīti šī bija zelta stundas zelta komanda. Diezgan regulāri klausijos, jo bija interesanti. Paldies komandai, lai gaiši un viegli jaunie horizonti Inesei.

Ieva Salmane

Jūs bijāt ari mūsu rīti. Nekad nesapratām, kā tas var būt , ka tie tā vienkarši vienu rītu beidzās. un spītīgi radio 5 vairs neklausijāmies, nebija vairs tā! un, lai cik paradoksali tas ari nebutu, patiešām liekas, ka šis zaudejums tā kārtigi skar ari mūs, bedājamies līdzi! Lai Inesei, tur aiz mākoņu maliņas, labi redzās kalni!

Baiba

“Pieci rīti” bija mans ikrīta mundruma šotiņš. Lasot Tavu atmiņu stāstu, smaidu caur asarām, jo ir tik viegli atsaukt atmiņā to laiku raidījumus un jūsu dauzīšanos. Un rau, tagad zinu, ka Inese man zvanīja un jautāja, vai esmu ar mieru runāt ar Tevi “Dod pieci” tiešraidē. Paldies, ka dalies! Lai Inesei gaišs ceļojums! Visdziļākā līdzjūtība ģimenei un draugiem.

Everita Strazdiņa

(googleAd)
Kaut kā mazliet saldsērīgi. Lai gan nebijām draudzenes, bet mazliet sirsniņā tie gaišie dzidrie smiekli un humors ir palicis no mana mīļākā rīta radio.

Atlika tik 1x satikt jūsu trio dzīvē, tālajā 2018 gadā uz Radio Pieci , 5 gadu, jubileju, lai tā foršā sajūta paliktu uz visiem laikiem.

Lai Inesei izdodas uzkāpt visās virsotnēs tur augšā...

Līdzjūtību tuviniekiem un visiem kas kaut reizi satika viņu...

Linda Pūdāne

Mūsu Piecu rītu ģimene!
Ļoti īpašs laiks un kompānija!
Lai gaiši, Inese! 

Jaunatne smaidam / Youth for Smile 

Ziņu lentas šodien atnesušas neiedomājami skumju ziņu.

Aļaskas kalnu grēdā bojā gājusi Inese Pučeka — viena no mūsu “smaidošajiem jauniešiem”, kā viņa pati mēdza teikt.

Inese darbojās Jaunatne smaidam no 2011. gada. Viņa bija patiess enerģijas avots — mērķtiecīga, drosmīga, gaiša un iedvesmojoša. Cilvēks, kurš ar savu klātbūtni spēja iedrošināt citus darīt, augt un nebaidīties sapņot lielākus sapņus.

Kalni bija viņas sirdī. Un, lai cik sāpīgi šobrīd būtu to pieņemt, Inese devās tur, kur viņas sirds vienmēr tiecās.
Izsakām visdziļāko līdzjūtību Ineses ģimenei, tuviniekiem, draugiem un visiem, kuru dzīvē viņa atstājusi savu gaišo nospiedumu.

Paldies, Inese, par smaidu, enerģiju un iedvesmu.

Tu vienmēr paliksi daļa no Jaunatne smaidam stāsta.

UZZIŅAI: 

(googleAd)

Aktrise Zane Daudziņa:

Sirds sažņaugusies un negrib palaist vaļā pēdējās ziņas… 

Kā tas var būt, ka Inese (@Inese Pučeka) - šī skaistā būtne ar silto kodolu un atbruņojošo smaidu - savulaik mana audzēkne Latvijas radio un pēc tam lieliska profesionāle TV3 - ir ceļā uz mūžības dārziem.

Mans skolotājas izmisums neļauj domāt pat par mīļo bērnības draugu Valpuriņu (@Valdis Puriņš), kurš par laimi ir dzīvs. Es lūdzos atkal un atkal, lai visi labie gari stāv Tev klāt, Valpuriņ!

Dievs vien zina, cik daudz spēka Tev vajadzēs, lai tiktu lejā no augstā kalna, kurš pret Tevi un Tavējiem izrādījās tik nežēlīgs… 


Cilvēks ir trausls ziediņš. Lai zelta saule rāda ceļu uz mājām! 


ATVADU FOTO GALERIJA
(googleAd)
Biedrība Remoss  

Mīļā Inese!  

Vēl tikko tu mums rakstīji, ka izlaidīsi sacensības, bet tiksimies citās, jo tādu būs vēl daudz.

Vēl tikko mēs sekojām līdzi, kā tu gatavojies nu jau savam pēdējam kalnu piedzīvojumam.

Vēl tikko gaidījām ziņu, ka kuru katru dienu būsiet sasnieguši Denali virsotni, bet tā vietā sagaidījām ziņu, ka šoreiz Denali bija pārāks un paņēma jūs.  

Mums lūst sirdis, birst asaras un prāts vēl nespēj aptvert. 

Tavs smaids, enerģija un vēlme sasniegt vairāk vienmēr paliks atmiņā ikvienam, kurš tevi satika meža takās, uz klinšu sienas vai klausoties podkāstā. Mēs gan neatvadāmies, mēs satiksimies - vai tie būs kalnu mākoņi vai Latvijas meži. Vēl reizi kopā uzsiesim kādu mezglu un domās tevi pavadīsim, jo tu vienmēr būsi arī daļa no mums. 

Līdzjūtības vārdi no mums un silti apskāvieni arī Vijas un Renāra tuvajiem šajā emocionāli smagajā brīdī.

Sūtām vislabākās domas Mārtiņam, lai izdodas atveseļoties un atgriezties pie tuvajiem. 

Un domās esam kopā ar palicējiem Valdi, Edgaru un Gunti, kuriem nu jāmēro vissmagākais ceļš mājup.
 
/Mēs nezinām, kā bez tevis būs tālāk, bet ticam, ka kādreiz varbūt paliks vieglāk./

Visas “Remoss” komandas vārdā!


Latvijas Zobārstu Asociācija  
(googleAd)
SĒRU VĒSTS.

Kāpjot Ziemeļamerikas augstākajā virsotnē,dzīvību zaudējuši trīs mūsu Latvijas  alpīnisti. Inese Pučeka, Vija Olte un Renārs Kunigs-Salaks.

Dr. Vija Olte ir no Latvijas Zobārstu saimes. Jauna un ļoti  talantīga kolēģe ,kuras dzīve aprāvās tik traģiski un pāragri. 

Līdzjūtība ģimenei. Foto no Kalnu grupas 

Kristaps Liepiņš

Ledāju asaras, kas krājas kalnu ezerā, atspoguļo gan patiesības klinšu asās šķautnes, gan cerības ledaino smaiļu mirdzumu. 

Un pāri visam – arī nezināmā virzienā mainīgi plūstošos mākoņus. Visdziļākais sasalums reiz pārtop dzīvības straumē. 


Tā tiek rakstīts kalnu mūžības stāsts.

Kristaps #KalnuGrupa

Uzziņai no 2026. gada 29. maija vakara

Latvijas alpīnistu komandas augstkalnu ekspedīcijā Aļaskas kalnu grēdā ASV pēc kritiena bojā gājuši trīs alpīnisti, bet viens smagā stāvoklī atrodas slimnīcā. 
(googleAd)
Denali Nacionālā parka reindžeri izsaukumu par negadījumu, kas noticis vairāk nekā 5 kilometru augstumā, saņēma ap pusnakti. Vēl trīs alpīnisti, kuriem tika sniegta palīdzība, ar trim pavadošajām personām atgriezās nometnes vietā. 

Trīs Latvijas alpīnisti pēc kritiena no Denali nogāzes gāja bojā, bet viens alpīnists pašlaik smagā stāvoklī atrodas slimnīcā, teikts parka paziņojumā. 

ASV Nacionālo parku dienesta informācija liecina, ka negadījums noticis kāpiena posmā starp kalna augšējo starpnometni un Denali pāreju aptuveni 5545 metru augstumā. 

Latvijas Alpīnistu savienībā apstiprināja, ka bojā gājušie ir Inese Pučeka, Vija Olte un Renārs Kunigs-Salaks. 

"Ar visdziļākajām skumjām paziņojam, ka kalna ledainajās nogāzēs savas dzīvības ir zaudējuši trīs mūsu draugi, talantīgi un pieredzējuši kāpēji. 

Latvijas Alpīnistu savienība izsaka visdziļāko līdzjūtību Ineses, Vijas un Renāra ģimenēm, tuvākajiem, draugiem, visiem, kuru dzīves ceļi saveduši kopā ar viņiem. 

Šis ir neizsakāmi sāpīgs, neatgriezenisks zaudējums visai Latvijas kalnos kāpēju saimei," teikts Alpīnistu savienības paziņojumā. 
Negadījumā cieta arī Mārtiņš Bilzēns, kuru kritiskā stāvoklī evakuēja un nodeva ASV mediķu aprūpē, norādīja Alpīnistu savienībā.

Pārējie ekspedīcijas dalībnieki – Valdis Puriņš, Edgars Madžulis un Guntis Svariņš – pēc negadījuma palika nometnē, lai ar glābēju palīdzību uzsāktu drošu nokļūšanu lejā.

Latvijas alpīnistu komandas augstkalnu ekspedīcijas mērķis bija līdz 11. jūnijam sasniegt Ziemeļamerikas kontinenta augstāko virsotni – 6190 metru augsto Denali. Ekspedīcija sākās 14. maijā. 

Uzziņai 2026. gada 31. maija vakarā
(googleAd)
ASV, Aļaskas galnu grēdā, Denali nogāzē turpinās glābšanas operācija, lai mūsu trīs bojā gājušos alpīnistus – Inesi Pučeku, Viju Olti un Renāru Kunigu-Salaku - nogādātu lejā un veiktu izmeklēšanu medicīnas ekspertīzes centrā, apstiprina Ārlietu ministrija.

Tiklīdz nocelšana būs īstenota, ministrija tiks informēta. 

Denali nacionālā parka politika ir visus, kuri bojā gājuši kalnos, nekad tur neatstāt. Mirušo nocelšana var prasīt ilgāku laiku, jo to ietekmē gan notikuma vieta, gan laikapstākļi.

Cietušais – Mārtiņš Bilzēns joprojām atrodas mediķu aprūpē slimnīcā Aļaskas lielākajā pilsētā Ankoridžā.

Pārējie ekspedīcijas dalībnieki – Valdis Puriņš, Edgars Madžulis un Guntis Svariņš – ir drošībā lejā no kalna un arī ir ieradušies Ankoridžā.

FOTOGALERIJA NĀKAMAJĀ LAPĀ